Sliktākās valsts valodas prasmes – bezdarbniekiem un pensionāriem

Analizējot Latvijas iedzīvotāju valodu prasmes, secināms, ka turpina pieaugt latviešu valodas prasme un tās līmenis, īpaši jaunākās paaudzes pārstāvju vidū. Vienlaikus pētījumā «Valodas situācija Latvijā 2010-2015» secināts, ka vissliktāk valsts valodu prot bezdarbnieki un pensionāri vai pirmspensijas vecuma cilvēki.

Ņemot vērā krievu valodas plašo izplatību Latvijas lingvistiskajā vidē, visos valodas situācijas pētījumos īpaša uzmanība tiek pievērsta latviešu un krievu valodas savstarpējai konkurencei. Jau veicot iepriekšējo valodas situācijas analīzi, tika secināts, ka attiecība starp latviešu un krievu valodas pratēju īpatsvaru ir par labu krievu valodai (92% prata latviešu valodu, bet 98% prata krievu valodu), taču jau 2009.gadā aptaujā parādījās dati, ka jauniešu vidū šī attiecība ir mainījusies – latviešu valodas pratēju jauniešu vidū ir vairāk nekā krievu valodas pratēju, teikts pētījumā.

Arī Latvijas Valodas aģentūras (LVA) aptaujas dati rāda līdzīgu situāciju – kopumā krievu valodas pratēju skaits ir liels, bet turpina samazināties to iedzīvotāju īpatsvars, kas prot krievu valodu labi vai ļoti labi, un latviešu valodas pratēju skaits valstī kopumā, šķiet, ir sasniedzis savu maksimālo robežu – apmēram 90% no visiem iedzīvotājiem (šis skaits ir būtiski nemainīgs jau vairāku gadu garumā, kas varētu nozīmēt to, ka pārējā daļa vairs nav sasniedzama, un tas arī nav nepieciešams, īpaši ņemot vērā pozitīvās tendences jauniešu grupā). Latvijas jauniešu vidū latviešu valoda ir vairāk izplatīta nekā krievu valoda un, pēc pašnovērtējuma, latviešu valodas prasme ir krietni augstākā nekā krievu valodas prasme.

87,3% Latvijas jauniešu vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem norādīja, ka prot latviešu valodu ļoti labi vai labi, bet 58,5% šādā līmenī prot krievu valodu. Arī nākamajā vecumgrupā (25 līdz 34 gadi) latviešu valodas prasme ir labāka nekā krievu valodas prasme. Tas iezīmē latviešu valodas pozīcijas nostiprināšanos un izglītības sistēmā paveiktā rezultātus.

Pēc LVA aptaujas datiem, visvājāk savu valsts valodas prasmi novērtē pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kā arī bezdarbnieki un strādnieki. Tātad liela daļa cilvēku, kas neprot valsts valodu pietiekami sabiedrības un darba tirgus vajadzībām, ir pensionāri vai pirmspensijas vecuma cilvēki, kas vairs nepiedalās vai drīz nepiedalīsies darba tirgū.

Savukārt savu latviešu valodas prasmi visaugstāk vērtē cilvēki ar augstāko izglītību, vadītāji, speciālisti, mājsaimnieces, studenti un skolēni, kā arī pašnodarbinātie, uzņēmēji un zemnieki. Tātad cilvēkus ar labu latviešu valodas prasmi raksturo labāka izglītība un augstāks sociālais statuss.

Savu krievu valodas prasmi visaugstāk vērtē bezdarbnieki, strādnieki un mājsaimnieces, kā arī cilvēki ar augstāko izglītību, vadītāji, speciālisti un uzņēmēji. Tas norāda, ka Latvijas darba tirgū jebkurā, arī vadošajā, amatā patlaban nepieciešama gan laba latviešu, gan laba krievu valodas prasme, kā arī vispārējā personas izglītības un konkurētspējas līmeņa kvalitāte.

Papildus vecumam un sociālajam statusam latviešu valodas prasmi ietekmē vide. Latgalē un Rīgā dzīvo krietni mazāk latviešu un vairāk mazākumtautību iedzīvotāju nekā pārējā Latvijā, tāpēc likumsakarīgi, ka šajā vidē arī latviešu valodas prasme ir mazāk izplatīta nekā pārējā valstī.

Taču pat šajos reģionos vairāk nekā 90% iedzīvotāju vismaz pamatzināšanu līmenī prot latviešu valodu – Latgalē 92,4% un Rīgā 95,2%. Atšķirība parādās pašnovērtējumā: Latgalē un Rīgā mazākumtautību pārstāvjiem ir mazāk iespēju un vajadzības sazināties valsts valodā, tāpēc visi savas valsts valodas prasmes novērtē zemāk. Latgalē tikai puse iedzīvotāju uzskata, ka prot latviešu valodu ļoti labi vai labi, Rīgā – 71,5%.

Liela daļa krieviski runājošo prot un lieto latviešu valodu. Tajā pašā laikā latvieši diezgan bieži dažādās jomās runā krieviski. Tas nozīmē, ka Latvijā lingvistiskā prakse ir bilingvāla abās grupās. Tas, ka vismaz daļēji uztur gan labu latviešu, gan labu krievu valodas prasmi Latvijas sabiedrībā, ir latviešu un mazākumtautību savstarpējās attiecības un integrācija. Tallinas Universitātes veiktajā pētījumā secināts, ka Latvijā gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji ar draugiem sazinās gan latviski, gan krieviski. Latvijā 45% krieviski runājošu un 40% latviski runājošo komunicē ar saviem draugiem divās valodās, kas ir divreiz vairāk nekā Igaunijā, kur vispārējā sociolingvistiskā situācija ir līdzīga Latvijai.

Arī citās dzīves jomās (darbā, veikalos) Latvijā vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā tiek izmantota gan latviešu, gan krievu valoda. Kopumā pētījumā secināts, ka salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu Latviju raksturo mazāka lingvistiskā segregācija un lielāka lingvistiskā integrācija. Latvijas situācija ir pretēja Igaunijai, kur igauņi un mazākumtautību pārstāvji dzīvo teritoriāli atsevišķi, un Lietuvai, kur krieviski runājošo ir tik maz, ka viņi pielāgojas dominējošai Lietuvas sabiedrības daļai, kura ir samērā monolingvāla un pēc būtības etniska.

Pētījumā uzsvērts, ka Latvijas situācija ir labs priekšnoteikums, lai šeit veidotos kopīga pilsoniskā identitāte un tiktu panākta vienprātība jautājumos par starpetniskās situācijas leģitimitāti un kultūras vērtībām. Pētījums arī parāda, ka tas, kas traucē savstarpējo komunikāciju starp latviešiem un mazākumtautības pārstāvjiem, nav valodas prasme, bet savstarpējā neuzticēšanās, kas ir lielāka nekā Igaunijā un Lietuvā.

Augsta savstarpējā neuzticēšanās starp latviešiem un mazākumtautību pārstāvjiem skaidrota ar to, ka padomju perioda beigās latvieši jutuši lielu apdraudējumu savai indentitātei, pēc kā valsts nostāja par valsts valodas lietošanu ir bijusi ļoti stingra.